Vispirms jāsaka, ka mums ir divas dzimtenes: Latvija un Vācija. Es esmu dzimusi Rīgā, bet Ginters – Vindisengrūnē. Es strādāju par psihoterapeiti, Ginters – par būvinženieri.
Agrāk mums bija neliela pieredze darbā ar zemi. Bērnībā es pavadīju brīvdienas Latgalē pie vectēva un vecmāmiņas, kuriem bija savs dārzs, un blakus bija kolhoza lauki. Ginters uzauga fermā Bavārijā.
Un pirms desmit gadiem mēs nolēmām gatavoties tam, ka pēc karjeras Vācijā apmetīsimies uz senču zemes. Par laimi, kolhozi nebija mūžīgi, zeme tika atgriezta īpašniekiem, un mums bija kur uzsākt saimniecību. Ne vienkāršu, bet ekoloģisku: kopš 90. gadiem mūsu zemes gabals netika apstrādāts ar ķīmiskajiem mēslošanas līdzekļiem. Zeme atpūtās un gaidīja mūs.
Turklāt, kā izrādījās, mūs gaidīja garš un darbietilpīgs bioloģiskās saimniecības sertifikācijas process. Un tas viss – kā “hobijs”, papildus
mūsu pamatdarbam. Rezultātā mēs izpildījām visus noteikumus un prasības, jo tik ļoti gribējām kļūt par lauksaimniekiem.
Palieciet ar mums, un uzzināsiet, kāpēc mums tas viss ir vajadzīgs, turklāt atbilstoši bioloģiskās lauksaimniecības standartiem.
